Par ĀRIJU, VIKTORIJU un Ulstes rozēm
Astoņdesmito gadu sākumā līdz tam valdījušais funkcionālisma stils ar vienkāršajām ģeometriskajām formām savu vietu atdeva jaunām vēsmām. Cilvēki bija noguruši visas lietas vērtēt tikai pēc to lietderības un praktiskuma, arī labklājība bija pieaugusi - un radās pieprasījums pēc kaut kā greznāka. Porcelāna pasaule nebija izņēmums, un aicinājumi radīt kaut ko romantisku, retro stilā rada atbalsi arī Rīgas porcelāna rūpnīcā. Jau 1982.gadā parādījās ziņa, ka rūpnīca gatavojas izlaist servīzi ar "mīkstām, plastiskām līnijām, kas pietuvojušās klasiskiem paraugiem". Levona Agadžanjana veidotajai formai tika dots nosaukums ĀRIJA. Nākamajā gadā pie pircējiem nonāca šīs servīzes tējas un kafijas servīzes versija - kā jau Rīgas porcelāna rūpnīcā ierasts - ar iespēju iegādāties arī "lielo" tējas komplektu, kas gan vairāk būtu dēvējams par universālo tējas-kafijas servīzi, jo lielā kanna noderēja kā karstajam ūdenim pie tējas, tā arī kafijas pasniegšanai.
Jaunās
formas, kas bija krietni kuplākas kā iepriekš, prasīja arī citus
dekolus. Rūpnīcā tā bija ierasta lieta, jo ik gadus tika no jauna
izveidoti ap 30 dekoli. Māksliniecei Zinai Ulstei jaunās vēsmas noteikti
bija
atgriešanās pie no studiju laikiem pazīstamās krāsu un formu līksmās
saspēles, un viņa jaunajai servīze radīja vienu no saviem
pazīstamākajiem dekoliem - "zelta rozes". Patiesībā jau nav zināms, vai
šim dekolam bija nosaukums, vai tikai numurs - un arī pašas rozes nav no
zelta, bet cēlā metāla izšķērdīgā klātbūtne zīmējumā un arī kopējā
dekola noskaņa neapšaubāmi rada greznības iespaidu.
Dekols
kļuva populārs - tāpat kā servīze ĀRIJA. Kad kafijas un tējas
komplektiem vēl pievienojās pusdienu servīze, Ulstes rozes rotāja arī
to, kopā veidojot vienu no greznākajiem Rīgas porcelāna rūpnīcas
lielajiem trauku ansambļiem.
1990.
gadā "Āriju" nomainīja tā paša autora veidotā VIKTORIJA, un
veiksmīgais dekols pārceļoja arī uz to. Tiesa, pārmaiņu laiku grūtības
ātri vien piespieda māksliniekus meklēt lētākus risinājumus, un zelts no
Rīgas porcelāna pamazām pazuda. Arī "Viktorija" tika ražota tējas,
tējas-kafijas un kafijas versijās, kurām vēlāk pievienojās pusdienu
servīze, paliekot vēsturē kā pēdējais Rīgas porcelāna rūpnīcas trauku
ansamblis. "Viktorija" ražošanā noturējās līdz pat rūpnīcas slēgšanai.
Vienādais
dekols, kā arī līdzīgās formas (autora vīrišķīgi paraupjais rokraksts
tomēr ir saskatāms abās servīzēs) reizēm rada apjukumu porcelāna
kolekcionāriem. Īpaši jau tik līdzīgās krūzītes un apakštasītes.
Servīzes "Viktorija" atpazīstamākā iezīme ir tik raksturīgais
dinamiskais formas savērpums, kas ir saskatāms visos šīs sērijas
traukos.
