Igaunijā apgleznotais Rīgas porcelāns

Latvijas ziemeļu kaimiņiem Igaunijā sava porcelāna ražošana nebija, bet viņi atrada izeju - un Nikolajs Langebrauns (Nikolai Heinrich Wilhelm Langebraun, 1877-1960) 1928.gadā nodibināja nelielu porcelāna ražotni, kurā apgleznoja ārzemēs - pārsvarā Vācijā un Francijā iepirktus baltus traukus. Šī ražotne laika gaitā pārtapa par nopietnu spēlētāju Igaunijas porcelāna dizaina jomā, un šodien igauņi Langebraun traukus pielūdz ne mazāk, kā mēs savu Kuzņecovu un Jessenu.

Pēc Igaunijas okupācijas un uzņēmuma nacionalizācijas (pats Nikolajs Langebrauns ar pēdējo repatriantu kuģi devās uz Vāciju jau 1940.gadā) porcelāna apgleznošanas uzņēmumu iekļāva Igaunijas PSR Mākslas fonda ražotņu apvienībā, kuru nosauca par "Kunstifondi kunstitoodete kombinaadid", saīsinājumā KFK, savukārt 1975.gadā to pārdēvēja par rūpnīcu ARS. Šos divus saīsinājumus ir vērts atcerēties, jo ar šādiem spiedogiem apakšā ir sastopami neparasti un savdabīgi apgleznoti Rīgas trauki.

Jā - pēc kara, kad agrākos Vācijas baltos traukus vairs neieveda, igauņu mākslinieki strādāja ar Rīgas porcelānu, nedaudz izmantojot arī citās, pārsvarā Krievijas rūpnīcās, ražoto. Jāteic, ka komplektēts tika savdabīgi un mums neierasti, tāpēc Igaunijā var sastapt servīzes, kas ir saliktas, piemēram, no divām dažādām formām. No Langebraun laikiem saglabājās daži iemīļotie ornamenti, piemēram, slavenais "Muhu mänd" - mēs teiktu vienkārši "auseklītis", tāpat arī igauņi nevairījās no sulīgi piesātinātās sarkanās krāsas, kuras salikums ar balto porcelānu Latvijā būtu jau izsaucis politiskas aizdomas. Galvenā mūsu kaimiņu porcelāna īpatnība - tas ir roku darbs, ražots nelielās partijās vai pat tikai atsevišķi priekšmeti.